Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm

Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm

Zuda, grima saules liesma;

Tālumā kā izdzisdama

Atskan ceļinieka dziesma.

Rokas salicis, es klausos,

Ko gan ceļavīrs tur dzied:

Vai par zilo brīnumpuķi,

Kas aiz svešām jūrām zied?

Vai viņš dzied par zvaigžņu bariem

Zilās debess dziļumos?

Vai par mēness sudrabstariem

Krēslas pilnos eglājos?

Vai viņš dziesmas skaņās sūta

Saviem mīļu sveicienu?

Stāsta viņiem, sirds cik grūta,

Maldoties pa svešumu?

Vai viņš priecājas, ka tuvu

Tēvu zemes robežas?

Viss var būt... bet manā sirdī

Mostas gaužas žēlabas.

Katrs zin, kur tēva māja,

Katrs zin, kur gaida tā...

Tikai man nav gaidītāja,

Nav, kurp iet no svešuma!

Un kā putniņš, kura ligzdu

Ļauni bērni postīja,

Tā bez cerības es dodos

Projām, projām tumšumā...

Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm

Zuda, grima saules liesma;

Tālumā kā izdzisdama

Atskan ceļinieka dziesma...