Ūdens lilija

Nevajag tai zemes balsta,

Saknei būtu tas par smagu;

Viegli peld pa ūdens virsu

Baltā lilja, platās lapas

It kā spārnus izpletusi.

Bailīgs tuvojas tai mēness,

Kāpdams vilnīti pa vilnim, —

Lilja, acis atpletusi,

Runā tik ar lielām zvaigznēm.

Peld tā pašas dzelmes vidū,

Kur neviens to nevar aizsniegt,

Nevar skart ar rupjiem pirkstiem,

Paliek mūžam spoža, balta...

Ak, kaut būtu es tā lilja! —